pirmdiena, 2009. gada 26. oktobris

Think?

Diezgan bieži es sevi pieķeru pie domas... vai mīlestībai patiesi ir kāda nozīme? Vai ir jēga sevi mocīt ar domām par citu cilvēku, ja patiesībā tādas mīlestības nav? Vai patiešām cilvēks spēj iemīlēt citu tādu, kāds viņš ir? Vēl jo vairāk... vai ir iespējams, ka tas varētu notikt abpusēji?
Varbūt cilvēks iemīlas paša savtīguma dēļ. Esmu dzirdējusi tādu versiju, ka zemapziņa analizē visu sev pieejamo informāciju saistībā ar cilvēka laimi, viņa paziņām utt., nonākot pie secinājuma, kuriem vajadzētu būt viņa ienaidniekiem, kuriem - draugiem, kuram... mīļotajam. Šķiet diezgan loģiski; cilvēks ir laimīgs tad, ja viņam apkārtējā vide ir pozitīva. Tiesa, tad man paliek kas neizprotams... vai tad bieži nenotiek tā, ka mīlestība ir nelaimīga?
Man ir vēlme teikt - mīlestība rodas maņu orgānu iegūtajai informācijai apvienojoties ar prāta analītiskajām spējām, tā radot sajūtas, ko cilvēki nosaukuši par mīlestību. Iespējams, tās vienkārši ir ļoti spēcīgas simpātijas, kas rodas tad, ja ir vēlme otru satikt vēlreiz, jo patīkama ir viņa klātbūtne. Bet vai tad nenākas nonākt pie tā, ka tā ir kaut kāda... mīlestība?
Mīlestība... kas gan tā ir?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru