Mirstība

Kas labs rodams nemirstībā? Indivīda mūžīga eksistence un nebaidīšanās no nāves? Vai tad baiļu pilnīga neesamība ir pozitīvs stāvoklis? Šaubos, jo arī bailes ir kārtējā dzīvības izpausme.

Lai arī cik tas dīvaini neskanētu, spēja nomirt - tā ir brīnumaina spēja. Tieši šī spēja nomirt piešķir dzīvībai tik lielu nozīmi. Ja, piemēram, cilvēks būtu nemirstīgs, tad tā dzīvībai būtu nieka nozīme paša acīs, jo cilvēki patiesi novērtē tikai to, ko var zaudēt, tāpat kā cilvēki nenovērtētu mieru, ja nebūtu kara, neievērotu pavasari, ja nebūtu ziemas.

Dzīvība, iespējams, ir nozīmīga, bet ikvienai dzīvībai reiz jābeidzas.

Kas?

Kas ir drošsirdība? Kas ir skaistums? Kas ir gudrība? Kas ir tas, ko mēs saucam par patiesu draugu? Kas ir...viss? Un... ar ko šis viss atšķiras no nekā?

Vai visam pastāv robežas? Muļķīgi tā teikt, bet gan šo robežu esamība, gan neesamība šķiet neloģiska, jo, ja šīs robežas pastāv, tas nozīmē, ka viss pēkšņi (vai varbūt pakāpeniski) kaut kur "pārtrūkst", bet, ja šo robežu nav, tas nozīmē, ka viss ir bezgalīgs un nepārtraukts, bet nez vai pasaules lielāko noslēpumu atbildes ir loģiskas. Ja būtu, tad cilvēki noteikti jau būtu atraduši atbildes uz visiem šiem jautājumiem.

Kas esmu es? Vai ir kas tāds, kas mani atšķir no citiem? Vai kāda indivīda eksistence varētu būt svarīgāka par otra eksistenci? Kas mani patiešām atšķir no izsalkuša oda?

Es esmu es.

Neskaidrība

Viss ir neskaidrs... bet tikai tāpēc, ka es neredzu skaidri. Iespējams, pasaulei man apkārt ir skaidras, noteiktas formas, bet daļējā akluma dēļ es redzu vien miglu, kas brīžiem kļūst duļķaini melna.

Varbūt brilles līdzēs? Bet, cik man zināms, tādas brilles netaisa neviens, jo tām vajadzētu ietvert spēju rast to valkātājā skaidrību un pasaules izpratni, tomēr es šaubos, ka šāda skaidrība mīt matērijā.

Iespējams, izpratne jāatrod sevī.

Pasaule

Reti notiek tā, kā esi plānojis, jo pasaule taču nevar balstīties uz to, kas padomā ir vienam nieka cilvēkam. Brīžiem pareizi nenotiek nekas, un šķiet, ka visa pasaule sazvērējusies pret tevi, tādēļ vairs negribas pat censties, jo šķiet, ka rezultāts tāpat ir skaidrs. Bet tas nekad nav skaidrs.

Cilvēki saka, ka ideāls nav nekas; tad jau arī pasaule neesot ideāla. Bet varbūt pasaule ir ideāla! Pasaule ir gluži kā atoms: ir neitroni, lietas, kas mums ir neitrālas, negatīvie elektroni, kas mums ir nepatīkami, un pozitīvie protoni, kas sniedz prieku. Ideāls atoms. Tas nespētu būt ideāls, ja tajā nebūtu negatīvā, ja tajā nebūtu balansa. Tāpat ir ar pasauli - ja tajā būtu tikai pozitīvais, tā nemaz nebūtu ideāla, bet, pateicoties šim balansam, mēs dzīvojam ideālā pasaulē. Nav par ko sūdzēties, vai ne?

Ja nu vienīgi tiem cilvēkiem, kuru dzīve ir kā negatīvs jons.

Mīlestība

Kas ir šī mīlestība? Daudzi saka, ka tā ir spēcīga pieķeršanās, bet tad ar ko mīlestība atšķiras no draudzības?

Manuprāt, mīlestība ir kaut kas vairāk par spēcīgu pieķeršanos; tai piemīt brīnumaina garša, tai piemīt sava... maģija. Mīlestība, ja tāda patiešām pastāv, nav kas tāds, ko ikviens piedzīvo vairākas reizes mūžā.

Protams, pastāv iespēja, ka mīlestība ir kārtējais cilvēku izgudrotais mīts, kas ne ar ko neatšķiras no Zeva vai Pērkona (dabā taču pastāv norises, kurām cilvēki vien salīdzinoši nesen spējuši atrast izskaidrojumu, tāpat arī mīlestība varētu būt izskaidrojums kādai fizikālai parādībai). Iespējams. Kas to lai zina...

Iespējams, mīlestība ir maldu pilna, tās tēla spožums liek mums kļūt akliem, vairs neredzot tik drūmo patiesību. Cilvēki domā, ka pastāv tāds Īstais, kuru mēs sastapsim pie liktenīgā stūra, bet ja nu tāda Īstā nav? Ja nu cilvēki kļūst tik apsēsti ar šo mīlestības domu, ka turpina gaidīt to mīļoto, tā arī nesagaidot visu dzīvi?

Iespējams, ka mīlestība pastāv, un šīs patiesās mīlestības būtība ir šķīsta un brīnumaina. Mīlestību neietver sāpes, jo mums sāp ne jau pašas mīlestības, bet citu cilvēku, skauģu dēļ. Pat ja mīlestība ir maldi vien, tā spēj celt spārnos, gluži kā mazu, vientuļu bērnu izglābj iedomu draugs.