trešdiena, 2010. gada 2. jūnijs
Mirstība
otrdiena, 2010. gada 1. jūnijs
Kas?
Neskaidrība
Pasaule
Reti notiek tā, kā esi plānojis, jo pasaule taču nevar balstīties uz to, kas padomā ir vienam nieka cilvēkam. Brīžiem pareizi nenotiek nekas, un šķiet, ka visa pasaule sazvērējusies pret tevi, tādēļ vairs negribas pat censties, jo šķiet, ka rezultāts tāpat ir skaidrs. Bet tas nekad nav skaidrs.
Cilvēki saka, ka ideāls nav nekas; tad jau arī pasaule neesot ideāla. Bet varbūt pasaule ir ideāla! Pasaule ir gluži kā atoms: ir neitroni, lietas, kas mums ir neitrālas, negatīvie elektroni, kas mums ir nepatīkami, un pozitīvie protoni, kas sniedz prieku. Ideāls atoms. Tas nespētu būt ideāls, ja tajā nebūtu negatīvā, ja tajā nebūtu balansa. Tāpat ir ar pasauli - ja tajā būtu tikai pozitīvais, tā nemaz nebūtu ideāla, bet, pateicoties šim balansam, mēs dzīvojam ideālā pasaulē. Nav par ko sūdzēties, vai ne?
Ja nu vienīgi tiem cilvēkiem, kuru dzīve ir kā negatīvs jons.
Mīlestība
pirmdiena, 2009. gada 26. oktobris
Aleksandrs Lielais
Aleksandra bērnība. Filips deva savam dēlam lielisku izglītību. Viens no Aleksandra skolotājiem bija sengrieķu filozofs Aristotelis. Aleksandrs mīlēja grieķu literatūru, piemēram, Homēra "Iliādu", ko viņš esot vienmēr glabājis zem spilvena. Olimpija esot stāstījusi, ka no viņas puses senčos esot leģendārais varonis Ahillejs (gr. mitoloģijā Tesālijas valdnieka Pēleja un jūras dieves Tetīdas dēls, ievērojams Trojas kara vadonis; māte esot peldinājusi mazo Ahilleju pazemes upē Stiksā, turēdama viņu aiz papēža, tādējādi viņa ķermenis, izņemot papēdi, kļuva neievainojams). Ahillejs bija Aleksandra iemīļotais varonis, visvairāk viņam patika Ahilleja teiktais Trojas aplenkuma laikā: "Vienmēr jācīnās, lai kļūtu par labāko no visiem."
Bērnībā Aleksandrs esot draugiem sūdzējies, ka tēvs iekarošot visu, tādēļ Aleksandram vairs nepaliks nekā diža, ko veikt. Jau 13 gadu vecumā viņš varējis jāt ar zirgu Bucefalu, kuru neviens cits neesot spējis savaldīt. Kad Aleksandram bija 16 gadu, Filips uz savas prombūtnes laiku iecēla savu dēlu par vietnieku. Aleksandrs izmantoja izdevību, lai uzbruktu kādai dumpīgai ciltij Trāķijā, un guva uzvaru.
Konflikts. Filips iemīlējās kādā jaunā maķedonietē, tādēļ izšķīrās no Olimpijas, kura saniknota devās atpakaļ uz Epīru. Kāzu svinībās līgavas tēvocis esot paudis cerību, ka drīz tikšot sagaidīts likumīgs troņmantnieks. Tas bijis aizvainojums Aleksandram, kurš ticis uzskatīts par troņmantnieku, tādēļ viņš esot niknumā sviedis runātājam ar vīna kausu. Krietni iedzērušais Filips sadusmojies, izvilcis zobenu un meties virsū savam dēlam, bet paklupis un nogāzies uz grīdas.
"Nu re," vēsi noteicis Aleksandrs, "šis grib iet no Eiropas uz Āziju, bet nevar tikt no viena sēdekļa līdz otram."
Pēc tam Aleksandrs devies pie mātes uz Epīru. Abi vēlāk esot izlīguši, bet attiecības tomēr bija mainījušās - kļuvušas ļoti vēsas.
Aleksandrs valda Maķedonijā. Kad Filips esot iegājis teātrī, kur paredzētas kāzu svinības, viens no miesassargiem nodūris viņu ar zobenu. Filipa slepkavība joprojām ir mīklaina; daži uzskata, ka uzbrukumu organizējusi Olimpija, bet pastāv arī uzskats, ka slepkavība izdevīgāka bijusi pašam Aleksandram. 336. g. pr. Kr. Aleksandrs kļuva par Maķedonijas valdnieku.
334. g. pr. Kr. Aleksandrs uzvarēja pirmajā kaujā ar persiešiem.
333. g. pr. Kr. tika sakauti persiešu galvenie spēki (aptuveni 600 000 vīru).
331. g. pr. Kr. Aleksandrs Lielais uzvarēja izšķirošajā kaujā ar persiešiem.
327. g. pr. Kr. Aleksandrs ieveda savu armiju Indijā, kur viņus sagaidīja indiešu karavīri ar kaujas ziloņiem.
326. g. pr. Kr. maķedoniešu karavīri atteicās doties tālāk.
Aleksandra Lielā nāve. Nonācis Persijas pilsētā Sūzās, Aleksandrs pavēlēja sarīkot varenas svinības, vēlāk salaulājās ar Dārija meitu Stateiru. Pēc svinībām devās uz Babilonu, lai sāktu organizēt jauno valsti, bet Aleksandram pēkšņi sākās stiprs drudzis; tiek uzskatīts, ka valdnieks esot saslimis ar malāriju.
Pēdējiem spēkiem Aleksandrs sveicinājis savus karavīrus ar skatienu, jo runāšana neesot bijusi viņa spēkos. 323. gada 13. jūnija pr. Kr. vakarā Aleksandrs II nomira 32 gadu vecumā.
Pēc Aleksandra nāves. Aleksandrs Lielais neatstāja testamentu, viņa pēdējie vārdi esot bijuši diezgan pretrunīgi, tādēļ pusgadsimtu turpinājās strīdi par varu valstī. Aleksandra radi tika pamazām iznīcināti. Maķedonijas lielvalsts tika sadalīta trīs daļās.
Manipulācija
Ir dažādas manipulācijas metodes. Viens izmanto agresīvas metodes, nesamierinās ar "nē", cits paļaujas uz faktiem, analizēšanu, uzmanīgiem plāniem. Ir manipulatori, kuri pārliecina citus, piemēram, politikā, dažādos piedāvājumos, nereti izmantojot šarmu, kā arī - novērotāji, kuri parasti izvairās no diskusijas.
Diktators vēlas kontrolēt citus, izmantojot pavēles, tas ir, parādot savu ietekmi, popularitāti, pozīciju. Tāda persona tic, ka zina, kas ir pareizi, kas citiem jādara.
Vārgulis iegūst varu, izmantojot savas vājības: es aizmirsu; es nezinu; es nevaru.
Aprēķinātājs pasauli redz kā attapības, gudrības sacensību. Aprēķinātājs vērpj intrigas, apkrāpj, izdara spiedienu, pārliecina, pavedina vai cenšas citus pārspēt viltībā.
Pieglaudīgais vēlas, lai kādam rūpētu, lai citi pakļautos, pazemotos, uzticētos. Kā bezpalīdzīgs, pateicīgs, mīļš bērns, tas liek citiem izpildīt savas vēlmes.
Kauslis izmanto dusmas, sīkstumu, ļaunumu, iebaida citus un liek darīt to, ko vēlas.
Ja kāds manipulē ar tevi, tev vispirms ir jāsaprot, kas īsti notiek (kāda manipulatoram ir jēga no tādas rīcības). Tad jāsāk "celt" savu pašcieņu.
Saskarē ar manipulatoru, jākļūst bezemocionālam (cik vien iespējams), lai varētu ievērot savstarpējo mijiedarbību.
Rūpīgi jānovēro tas, kas notiek (īpaši ja atkārtojas). Ja kļuvi dusmīgs vai sajuties vainīgs, tad pieņem, ka tāds bija otras personas nodoms. Pamēģini izprast, kas tev lika tā reaģēt, kādu jēgu tas dod otrai personai.
Attiecībās ar manipulatoru esi saprotošs, neesi dusmīgs. Klausies, bet neglāb. Kļūsti par pasīvo "otru pusi".
Pēc tam tā vietā, lai izturētos tā, kā iepriekš, rīkojies negaidīti, ne tā, kā kontrolētājs vēlas, bet neiebiedē viņu. Ja manipulators cenšas ar Tevi manipulēt, izmantojot agresīvas metodes (piemēram, bļaušanu), diezgan iedarbīga atbilde mēdz būt: "Ir labi izteikt savas jūtas." Tā vietā, lai rīkotos tā, kā manipulators vēlas (lai iegūtu to, ko bez manipulācijas iegūt nevar; vieglāk sakot - likt citiem dancot pēc savas stabules), jāatbild mierīgi, neitrāli.
Dod manipulatoram "telpu", lai viņš izprot, kas noticis (iespējams, izdomā jaunu veidu, kā manipulēt ar tevi).
Manipulācija bieži vien tiek veikta tik prasmīgi, ka tās upurim rodas iespaids, ka viņš pats pieņem lēmumus saistībā ar manipulatoru. Tā tiek izmantota arī darba kolektīvā; bieži vien starp priekšnieku un padotajiem. Darba devējs liek uzlabot uzlabojamā darba kvalitāti, sakot: "Nav slikti, bet kaut kas pietrūkst." Vadītājs nespēj izteikt aizrādījumus pēc būtības, un padotais nemāk pārtraukt manipulāciju, kas būtu izdarāms, sakot: "Es gribētu dzirdēt aizrādījumus par savu paveikto darbu pēc būtības - kas tieši ir jāuzlabo?"