Mirstība

Kas labs rodams nemirstībā? Indivīda mūžīga eksistence un nebaidīšanās no nāves? Vai tad baiļu pilnīga neesamība ir pozitīvs stāvoklis? Šaubos, jo arī bailes ir kārtējā dzīvības izpausme.

Lai arī cik tas dīvaini neskanētu, spēja nomirt - tā ir brīnumaina spēja. Tieši šī spēja nomirt piešķir dzīvībai tik lielu nozīmi. Ja, piemēram, cilvēks būtu nemirstīgs, tad tā dzīvībai būtu nieka nozīme paša acīs, jo cilvēki patiesi novērtē tikai to, ko var zaudēt, tāpat kā cilvēki nenovērtētu mieru, ja nebūtu kara, neievērotu pavasari, ja nebūtu ziemas.

Dzīvība, iespējams, ir nozīmīga, bet ikvienai dzīvībai reiz jābeidzas.

Kas?

Kas ir drošsirdība? Kas ir skaistums? Kas ir gudrība? Kas ir tas, ko mēs saucam par patiesu draugu? Kas ir...viss? Un... ar ko šis viss atšķiras no nekā?

Vai visam pastāv robežas? Muļķīgi tā teikt, bet gan šo robežu esamība, gan neesamība šķiet neloģiska, jo, ja šīs robežas pastāv, tas nozīmē, ka viss pēkšņi (vai varbūt pakāpeniski) kaut kur "pārtrūkst", bet, ja šo robežu nav, tas nozīmē, ka viss ir bezgalīgs un nepārtraukts, bet nez vai pasaules lielāko noslēpumu atbildes ir loģiskas. Ja būtu, tad cilvēki noteikti jau būtu atraduši atbildes uz visiem šiem jautājumiem.

Kas esmu es? Vai ir kas tāds, kas mani atšķir no citiem? Vai kāda indivīda eksistence varētu būt svarīgāka par otra eksistenci? Kas mani patiešām atšķir no izsalkuša oda?

Es esmu es.

Neskaidrība

Viss ir neskaidrs... bet tikai tāpēc, ka es neredzu skaidri. Iespējams, pasaulei man apkārt ir skaidras, noteiktas formas, bet daļējā akluma dēļ es redzu vien miglu, kas brīžiem kļūst duļķaini melna.

Varbūt brilles līdzēs? Bet, cik man zināms, tādas brilles netaisa neviens, jo tām vajadzētu ietvert spēju rast to valkātājā skaidrību un pasaules izpratni, tomēr es šaubos, ka šāda skaidrība mīt matērijā.

Iespējams, izpratne jāatrod sevī.

Pasaule

Reti notiek tā, kā esi plānojis, jo pasaule taču nevar balstīties uz to, kas padomā ir vienam nieka cilvēkam. Brīžiem pareizi nenotiek nekas, un šķiet, ka visa pasaule sazvērējusies pret tevi, tādēļ vairs negribas pat censties, jo šķiet, ka rezultāts tāpat ir skaidrs. Bet tas nekad nav skaidrs.

Cilvēki saka, ka ideāls nav nekas; tad jau arī pasaule neesot ideāla. Bet varbūt pasaule ir ideāla! Pasaule ir gluži kā atoms: ir neitroni, lietas, kas mums ir neitrālas, negatīvie elektroni, kas mums ir nepatīkami, un pozitīvie protoni, kas sniedz prieku. Ideāls atoms. Tas nespētu būt ideāls, ja tajā nebūtu negatīvā, ja tajā nebūtu balansa. Tāpat ir ar pasauli - ja tajā būtu tikai pozitīvais, tā nemaz nebūtu ideāla, bet, pateicoties šim balansam, mēs dzīvojam ideālā pasaulē. Nav par ko sūdzēties, vai ne?

Ja nu vienīgi tiem cilvēkiem, kuru dzīve ir kā negatīvs jons.

Mīlestība

Kas ir šī mīlestība? Daudzi saka, ka tā ir spēcīga pieķeršanās, bet tad ar ko mīlestība atšķiras no draudzības?

Manuprāt, mīlestība ir kaut kas vairāk par spēcīgu pieķeršanos; tai piemīt brīnumaina garša, tai piemīt sava... maģija. Mīlestība, ja tāda patiešām pastāv, nav kas tāds, ko ikviens piedzīvo vairākas reizes mūžā.

Protams, pastāv iespēja, ka mīlestība ir kārtējais cilvēku izgudrotais mīts, kas ne ar ko neatšķiras no Zeva vai Pērkona (dabā taču pastāv norises, kurām cilvēki vien salīdzinoši nesen spējuši atrast izskaidrojumu, tāpat arī mīlestība varētu būt izskaidrojums kādai fizikālai parādībai). Iespējams. Kas to lai zina...

Iespējams, mīlestība ir maldu pilna, tās tēla spožums liek mums kļūt akliem, vairs neredzot tik drūmo patiesību. Cilvēki domā, ka pastāv tāds Īstais, kuru mēs sastapsim pie liktenīgā stūra, bet ja nu tāda Īstā nav? Ja nu cilvēki kļūst tik apsēsti ar šo mīlestības domu, ka turpina gaidīt to mīļoto, tā arī nesagaidot visu dzīvi?

Iespējams, ka mīlestība pastāv, un šīs patiesās mīlestības būtība ir šķīsta un brīnumaina. Mīlestību neietver sāpes, jo mums sāp ne jau pašas mīlestības, bet citu cilvēku, skauģu dēļ. Pat ja mīlestība ir maldi vien, tā spēj celt spārnos, gluži kā mazu, vientuļu bērnu izglābj iedomu draugs.

Aleksandrs Lielais

Pasaules iekarotājs 4. gs. pr. Kr. - Maķedonijas Aleksandrs, kurš pasaulē pazīstams kā Aleksandrs Lielais. Viņa tēvs Filips II bija slavens karavadonis, Maķedonijas valdnieks (Maķedonija atradās Grieķijas ziemeļos), un māte Olimpija - ambicioza sieviete, Epīras princese (Epīra - Grieķijas ziemeļrietumu daļā un Albānijas dienviddaļā) , kuru Filips apprecēja vien politikas interesēs. Abu attiecības nebija tās spožākās, patiesību sakot, viņi viens otru ienīda. Filips neslēpa to, ka uzskata Olimpijas tautu par primitīviem barbariem, bet Olimpija ienīda vīru, jo Filipam bija daudz mīļāko. Vecāku attiecību dēļ Aleksandram radās negatīvi iespaidi par sievietes un vīrieša savstarpējām attiecībām; pastāv uzskats, ka pasaules iekarotājam bijušas fiziskas attiecības ar vīriešiem, piemēram, labāko draugu Hēfestionu, bet daudzi vēsturnieki noliedz tādu interpretāciju.

Dzimis 356. g. pr. Kr. Tajā pašā naktī Efesā esot nodedzis slavenais Artemīdas templis. Priesteri apgalvojuši, ka tā esot briesmu zīme, ka kaut kur pasaulē iedegta lāpa, kas aizdedzinās visus Austrumus.
Aleksandra bērnība. Filips deva savam dēlam lielisku izglītību. Viens no Aleksandra skolotājiem bija sengrieķu filozofs Aristotelis. Aleksandrs mīlēja grieķu literatūru, piemēram, Homēra "Iliādu", ko viņš esot vienmēr glabājis zem spilvena. Olimpija esot stāstījusi, ka no viņas puses senčos esot leģendārais varonis Ahillejs (gr. mitoloģijā Tesālijas valdnieka Pēleja un jūras dieves Tetīdas dēls, ievērojams Trojas kara vadonis; māte esot peldinājusi mazo Ahilleju pazemes upē Stiksā, turēdama viņu aiz papēža, tādējādi viņa ķermenis, izņemot papēdi, kļuva neievainojams). Ahillejs bija Aleksandra iemīļotais varonis, visvairāk viņam patika Ahilleja teiktais Trojas aplenkuma laikā: "Vienmēr jācīnās, lai kļūtu par labāko no visiem."
Bērnībā Aleksandrs esot draugiem sūdzējies, ka tēvs iekarošot visu, tādēļ Aleksandram vairs nepaliks nekā diža, ko veikt. Jau 13 gadu vecumā viņš varējis jāt ar zirgu Bucefalu, kuru neviens cits neesot spējis savaldīt. Kad Aleksandram bija 16 gadu, Filips uz savas prombūtnes laiku iecēla savu dēlu par vietnieku. Aleksandrs izmantoja izdevību, lai uzbruktu kādai dumpīgai ciltij Trāķijā, un guva uzvaru.
Konflikts. Filips iemīlējās kādā jaunā maķedonietē, tādēļ izšķīrās no Olimpijas, kura saniknota devās atpakaļ uz Epīru. Kāzu svinībās līgavas tēvocis esot paudis cerību, ka drīz tikšot sagaidīts likumīgs troņmantnieks. Tas bijis aizvainojums Aleksandram, kurš ticis uzskatīts par troņmantnieku, tādēļ viņš esot niknumā sviedis runātājam ar vīna kausu. Krietni iedzērušais Filips sadusmojies, izvilcis zobenu un meties virsū savam dēlam, bet paklupis un nogāzies uz grīdas.
"Nu re," vēsi noteicis Aleksandrs, "šis grib iet no Eiropas uz Āziju, bet nevar tikt no viena sēdekļa līdz otram."
Pēc tam Aleksandrs devies pie mātes uz Epīru. Abi vēlāk esot izlīguši, bet attiecības tomēr bija mainījušās - kļuvušas ļoti vēsas.
Aleksandrs valda Maķedonijā. Kad Filips esot iegājis teātrī, kur paredzētas kāzu svinības, viens no miesassargiem nodūris viņu ar zobenu. Filipa slepkavība joprojām ir mīklaina; daži uzskata, ka uzbrukumu organizējusi Olimpija, bet pastāv arī uzskats, ka slepkavība izdevīgāka bijusi pašam Aleksandram. 336. g. pr. Kr. Aleksandrs kļuva par Maķedonijas valdnieku.

Aleksandrs pats jāja maķedoniešu kavalērijas priekšgalā. Pēc kaujas valdnieks esot apstaigājis savus ievainotos karavīrus, apraudzījis to brūces, prasījis, kā tie ievainoti. Maķedoniešu karavīri esot mīlējuši Aleksandru.
334. g. pr. Kr. Aleksandrs uzvarēja pirmajā kaujā ar persiešiem.
333. g. pr. Kr. tika sakauti persiešu galvenie spēki (aptuveni 600 000 vīru).
331. g. pr. Kr. Aleksandrs Lielais uzvarēja izšķirošajā kaujā ar persiešiem.
327. g. pr. Kr. Aleksandrs ieveda savu armiju Indijā, kur viņus sagaidīja indiešu karavīri ar kaujas ziloņiem.
326. g. pr. Kr. maķedoniešu karavīri atteicās doties tālāk.
Aleksandra Lielā nāve. Nonācis Persijas pilsētā Sūzās, Aleksandrs pavēlēja sarīkot varenas svinības, vēlāk salaulājās ar Dārija meitu Stateiru. Pēc svinībām devās uz Babilonu, lai sāktu organizēt jauno valsti, bet Aleksandram pēkšņi sākās stiprs drudzis; tiek uzskatīts, ka valdnieks esot saslimis ar malāriju.
Pēdējiem spēkiem Aleksandrs sveicinājis savus karavīrus ar skatienu, jo runāšana neesot bijusi viņa spēkos. 323. gada 13. jūnija pr. Kr. vakarā Aleksandrs II nomira 32 gadu vecumā.
Pēc Aleksandra nāves. Aleksandrs Lielais neatstāja testamentu, viņa pēdējie vārdi esot bijuši diezgan pretrunīgi, tādēļ pusgadsimtu turpinājās strīdi par varu valstī. Aleksandra radi tika pamazām iznīcināti. Maķedonijas lielvalsts tika sadalīta trīs daļās.

Manipulācija

Ikdienā manipulē ikviens, bet reti kurš to dara apzināti. Kas īsti ir šī manipulācija jeb, pareizāk sakot, psiholoģiskā manipulācija?

Psiholoģiskā manipulācija ir citu cilvēku izmantošana savu mērķu sasniegšanai. Tā var būt apzināta vai neapzināta rīcība, kuras rezultātā otrs cilvēks izjūt vēlmes, kas atšķiras no paša aktuālajām vēlmēm.
Ir dažādas manipulācijas metodes. Viens izmanto agresīvas metodes, nesamierinās ar "nē", cits paļaujas uz faktiem, analizēšanu, uzmanīgiem plāniem. Ir manipulatori, kuri pārliecina citus, piemēram, politikā, dažādos piedāvājumos, nereti izmantojot šarmu, kā arī - novērotāji, kuri parasti izvairās no diskusijas.
Diktators vēlas kontrolēt citus, izmantojot pavēles, tas ir, parādot savu ietekmi, popularitāti, pozīciju. Tāda persona tic, ka zina, kas ir pareizi, kas citiem jādara.
Vārgulis iegūst varu, izmantojot savas vājības: es aizmirsu; es nezinu; es nevaru.
Aprēķinātājs pasauli redz kā attapības, gudrības sacensību. Aprēķinātājs vērpj intrigas, apkrāpj, izdara spiedienu, pārliecina, pavedina vai cenšas citus pārspēt viltībā.
Pieglaudīgais vēlas, lai kādam rūpētu, lai citi pakļautos, pazemotos, uzticētos. Kā bezpalīdzīgs, pateicīgs, mīļš bērns, tas liek citiem izpildīt savas vēlmes.
Kauslis izmanto dusmas, sīkstumu, ļaunumu, iebaida citus un liek darīt to, ko vēlas.

Ja kāds manipulē ar tevi, tev vispirms ir jāsaprot, kas īsti notiek (kāda manipulatoram ir jēga no tādas rīcības). Tad jāsāk "celt" savu pašcieņu.
Saskarē ar manipulatoru, jākļūst bezemocionālam (cik vien iespējams), lai varētu ievērot savstarpējo mijiedarbību.
Rūpīgi jānovēro tas, kas notiek (īpaši ja atkārtojas). Ja kļuvi dusmīgs vai sajuties vainīgs, tad pieņem, ka tāds bija otras personas nodoms. Pamēģini izprast, kas tev lika tā reaģēt, kādu jēgu tas dod otrai personai.
Attiecībās ar manipulatoru esi saprotošs, neesi dusmīgs. Klausies, bet neglāb. Kļūsti par pasīvo "otru pusi".
Pēc tam tā vietā, lai izturētos tā, kā iepriekš, rīkojies negaidīti, ne tā, kā kontrolētājs vēlas, bet neiebiedē viņu. Ja manipulators cenšas ar Tevi manipulēt, izmantojot agresīvas metodes (piemēram, bļaušanu), diezgan iedarbīga atbilde mēdz būt: "Ir labi izteikt savas jūtas." Tā vietā, lai rīkotos tā, kā manipulators vēlas (lai iegūtu to, ko bez manipulācijas iegūt nevar; vieglāk sakot - likt citiem dancot pēc savas stabules), jāatbild mierīgi, neitrāli.
Dod manipulatoram "telpu", lai viņš izprot, kas noticis (iespējams, izdomā jaunu veidu, kā manipulēt ar tevi).

Manipulācija bieži vien tiek veikta tik prasmīgi, ka tās upurim rodas iespaids, ka viņš pats pieņem lēmumus saistībā ar manipulatoru. Tā tiek izmantota arī darba kolektīvā; bieži vien starp priekšnieku un padotajiem. Darba devējs liek uzlabot uzlabojamā darba kvalitāti, sakot: "Nav slikti, bet kaut kas pietrūkst." Vadītājs nespēj izteikt aizrādījumus pēc būtības, un padotais nemāk pārtraukt manipulāciju, kas būtu izdarāms, sakot: "Es gribētu dzirdēt aizrādījumus par savu paveikto darbu pēc būtības - kas tieši ir jāuzlabo?"

Tiek uzskatīts, ka manipulācija patiesībā ir vājuma pazīme, jo manipulators neredz citu risinājumu situācijai, jūtas bezspēcīgs vai nevēlas pats uzņemties atbildību, tādēļ manipulē.